Soreiz vairak

"Sa-kart-ve-lo, Sa-kart-ve-lo!" kaut kur pagalmos klaiga berni un es beidzot esmu tikusi uz kadu bridi pie interneta nepiesmeketa vieta... Sodien Gruzija ir pasvaldibu velesanu diena, tatad brivdiena, tapec viena no musu kaiminienem, kurai ir internets, ir aizbraukusi uz musu landlady daachu lasit ogas un atstajusi man atslegas un savu datoru. Kaiminiene ir vaciete, un ari vinas dators ir vacietis, tapec atvainojíet par kludam - te ir savadaks burtu izkartojums.

Zinu, zinu, ilgi neesmu rakstijusi, bet dzive seit ir tik intensiva, ka pat mana personiga dienasgramata atpaliek jau par pusnedelu.

Treshdiena, 27.septembris
Izrādās, ka šodien ir Abhāzijas ieņemšanas gadadiena. Pie parlamenta ēkas notiek mītiņš. Jau pa dienu bija redzams, ka tas tiek gatavots – parkā aiz baznīcas pulcējās Gruzijas policisti. Viņu zilie krekli stipri atgādina miličus. Mītiņš sākas vakarā – jau krēslo. Kāds vai kāda ik pa laikam kaut ko patosa pilnā balsī saka mikrofonā. Pāri upei tas ir ļoti labi dzirdams mūsu balkonā, tāpēc ņemu kameru un dodos izlūkot, kas tur notiek. Sapulcējies bars ar cilvēkiem. Plīvo karogi ar uzrakstu Mēs paši, ko īsti tas nozīmē, es nezinu. Daļai no pūlī esošajiem mugurā ir melni T-krekli un cepurītes ar tādu pašu saukli. Cilvēki dažādi: vīrieši, sievietes, arī bērni. Par spīti gaidītajam nav nekādas agresijas, nedz arī sēru. No sejām īsti nevaru nolasīt, ko šie cilvēki domā, ko jūt. Man blakus stāv vīrietis – Goča, kurš pats ir dzīvojis Abhāzijā. Viņš man parāda rētas uz savām rokām (tādi padziļi caurumi), saka, ka uz vēdera viņam tādas pašas... Jautāju, kāda pašlaik situācija, un ko šie cilvēki vēlas panākt. Esot divas galvenās prasības, tiesāt tos, kas šo traģēdiju īstenoja, un [otru neatceros]. Šur tur gan redzami plakāti arī angliski, kas prasa iztīrīt Abhāziju un Činvali reģionu no fašistiem un separātistiem. Atkal jau fašisti... Arī Goča saka, ka sanākušo cilvēku vidū ir ļoti dažādi noskaņoti un dažādas prasības uzstādoši cilvēki. Kā visi gruzīni, arī viņš atsaucas uz kādiem man nepazīstamiem un ātrumā nesaklausāmiem uzvārdiem. Cita starpā Goča pasaka arī to, ka šis ir politiski nozīmīgākais laukums Gruzijā. Šī ir tā pati vieta, kur plūda asinis 1989. gadā. Tas uz mani atstāj daudz lielāku iespaidu nekā apkārt notiekošais.
Laukuma malā ir uzstādīts liels ekrāns un uz tā tiek rādītas kara ainas. No konteksta noprotu, ka tā ir Abhāzija, un Goča apstiprina, ka tā ir dokumentāla filma par tā laika notikumiem. Karavīrs iepļaukā večuku. Tūlīt rādīs gūstekņu spīdzināšanu, lai es skatoties. Neliekas tomēr, ka kādu šīs ainas ļoti aizkustinātu. Laikam gruzīni nemāk kaisīt sāli sev brūcēs tā kā mēs. Vai arī vienkārši viņi ir piedzīvojuši daudz vairāk...
Saprotu, ka fotografēt sejas un līst dvēselēs tomēr neuzdrošināšos, tāpēc atvados. Gočā atmostas gruzīns, un viņš sāk piedāvāt savu telefonu, ja man vajagot piezvanīt, un vai es neesot viena. Saku, ka man viss ir, paldies, un uz atvadām dzirdu brīnišķīgu frāzi. Ja Dievs dos, tiksimies. Tā arī ir – ja dos, tad tiksimies.

Ceturtdiena, 28.oktobris
Vakarā Štefija devās uz vācu tikšanos, bet mēs ar Vitu bijām pastaigāties pa mūsu rajonu. Bijām aizgājušas uz lielo baznīcu. Vēlāk uzzinājām, ka tā ir Tbilisi jaunākā baznīca un ka tā ir trešā augstākā baznīca pasaulē. Tās celšanu ir finansējis kāds bagātnieks, kurš incognito atjauno arī Nacionālā muzeja ēkas. Baznīca tiešām ir ļoti liela, ar diezgan lielu dārzu un vakarā skaisti izgaismota. Mēs trāpījāmies tur tieši uz vakara dievkalpojuma beigām, tāpēc dārzs bija pilns ar cilvēkiem: ģimenes ar maziem bērniem, pusaudžu bariņi, pārīši, daži policisti, kas saskūpstās ar mācītājiem...
Apkārtne gan šķiet vēl nabadzīgāka kā mūsu Čugureti rajons. Atpakaļ ceļā ieklīstam kādā šaurā ieliņā, kas, izrādās, nekur neved, jo beidzas ar strupceļu kalna malā. Bērni joprojām spēlējas uz ielas, kaut arī ir piķa melna tumsa. Kāda meitenīte pieskrien pie manis un kaut ko prasa gruzīniski. Redzot, ka es nesaprotu, viņa prasa: „Inglisk?” Kad es pamāju ar galvu, viņa, aiz sajūsmas spiegdama, skrien mums pa priekšu visai ielai paziņodama, ka mēs esam ārzemnieces. Pie dažām mājām sēž vai stāv pieaugušie (laikam vīrieši, tumsā grūti saskatīt) n sarunājas. Mēs steidzam ātrāk tikt laukā no šīs ielas, jo sajūta ir tāda, it kā būtu ienākušas svešā dzīvoklī.